ceturtdiena, 2014. gada 4. septembris

PEIPSIMĀ (PEIPSIMAA) SĪPOLI





Peipusa ezers ir labi pazīstams Latvijas makšķerniekiem, un patiešām zivju šeit netrūkst: kārdinoši kaltētu zivju krāvumi, kā arī iztālēm smaržojošas svaigi kūpinātas sīgas, repši un zuši. Taču Peipusa ezera piekraste ir ievērības cienīga arī ar kādu mazāk godātu, taču katrā mājsaimniecībā izmantotu garšaugu – Peipsimā (igauniski - Peipsimaa) sīpolu. Peipsimā ir jaunākais no jēdzieniem šejienes visnotaļ vēsturiski bagātajās sīpolu audzēšanas tradīcijā. Tikai pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados ar vārdu Peipsimā sāka apzīmēt Peipusa ezeram pieguļošās teritorijas, kam administratīvi ir cits dalījums. Tā vēsturiski ir etniski, lingvistiski un arī reliģiski daudzkrāsaina teritorija, kur kopā savijušās igauņu, krievu, baltvāciešu un votu kultūras tradīcijas, igauņu un senslāvu valodas un vecticībnieku, pareizticīgo un luterāņu rituāli. Peipsimā sīpolu gan īpaši lolojuši tikai vecticībnieki, tāpēc īpašo sīpolu jāmeklē tajās apdzīvotajās vietās, kur ir visblīvākās vecticībnieku apmetnes. Koši krāsotas koka mājeles cieši saspiedušās viena pie otras abpus šauriem un līkumotiem ceļiem. Pa vidu tām slejas lūgšanu nami, bet nelielās brīvās platības aizpilda stāvām dobēm pieblīvēti mazdārziņi, kas atdalīti ar žogiem, kuru stabi apkārti ar sīpolu virtenēm, kas reizē ir gan rota, gan tirdzniecības stends.

Vietējie uztur leģendu par septiņpadsmitā gadsimta vecticībniekiem, kas meklējot ticības brīvību uz Igauniju pārcēlušies no Krievijas otrpus ezeram līdzi ņemot arī sīpolus. Mūsdienās runāt par absolūtu sīpolu šķirnes tīrību ir grūti, tomēr nenoliedzami gadu simteņiem palieņu augstajās dobēs audzētie sīpoli ir kvalitātes simbols.  Tieši sīpoli izrādījušies veiksmīgākā no  audzējamajām kultūrām, kurus no applūšanas un sapūšanas pasargā īpaši veidota dobju sistēma. Tās ir dobes pusmetra augstumā ar šaurām taciņām starp tām, kurās sagulst nezāles un aiztek liekais ūdens. Dobes katru rudeni tiek noraktas un pavasarī veidotas no jauna, augsnē iestrādājot pērnās nezāles. Gadatirgū vietējos sīpolus ir viegli atšķirt – tie ir nedaudz saplacinātas formas, krāsā no maigi zeltainas līdz blāvi rozīgai, garšā izteikti aromātiski un ļoti sulīgi, taču bez sīvuma. Īpaša kvalitātes zīme ir to ilgais uzglabāšanas potenciāls, kas nerada izbrīnu, jo novāktie sīpoli gozējas saulītē, pēc tam turpina žūšanu mazos, bet labi vēdinātos šķūnīšos vai nosegtās novietnēs.


Šķiet, ka tieši šobrīd vairāk kā jebkad agrāk sīpoli raksturo Peipusa ezera vecticībnieku dzīvi, kad jauniešiem vienmuļā ikdiena un pieticīgā iztikšana ir pamatots iemesls aizbraukšanai, savukārt ārzemniekus pievilina tikai īpašumi tiešā ezera krastā, kas kalpo kā vasaras rezidences. Peipsimā sīpols ir iesakņojies ne tikai ezera zemēs, bet arī ļaužu identitātē un vietējās kulinārajās tradīcijās. Sapīti glītās virtenēs tie atgādina par darba tikumu, bet sacepti kopā ar ezera zivīm vai pildītos pīrāgos nodod garšas kodu nākamajām paaudzēm. Tieši tāds reiz atvests no svešuma, cauri gadsimtiem nedaudz sajaucies ar citiem sīpoliem, pieradis pie palieņu augsnes un atradis augsto dobju audzēšanas sistēmu ir Peipsimā sīpols. 

Bildes no ikgadējā sīpolu gadatirgus Kallastē.