pirmdiena, 2017. gada 31. jūlijs

UNGĀRU PAPRIKAS LEČO


Mana draudzene, ungāru veikala un pusdienotavas Hungaricum saimniece Baiba iemācīja lečo gatavošanu. Beigu beigās tik ļoti aizrāvos, ka tapa divas receptes - šis ungāru paprikas lečo un cukīni un paprikas lečo ar ungāru desu. Ne viens, ne otrs nav konservēšanas lečo, ko pildīt burciņās un uzglabāt ziemai. Abi ir dārzeņu ragū jeb sautējumi. Paprikas lečo ir vairāk izmantojams kā sautētu dārzeņu piedeva vai bieza mērce pie gaļas un arī zivju ēdieniem. Savukārt cukīni un paprikas lečo ar ungāru desu ir sautējums, ko pasniedz kā pamatēdienu kopā ar rīsiem vai mājās gatavotu olu pastu (nokedli, spätzle).

Lečo gatavo no ungāru bāldzeltenās paprikas, kam tagad ir sezona. Recepte ir ļoti vienkārša, neprasa daudz laika vai pieskatīšanas pie plīts. Ķēpīgākais ir tomātu blanšēšana, taču tas ir to vērts, jo lečo bez atdalījušamies tomātu mizām ir daudz patīkamāks. Patiesību sakot, tomātus var vienkārši apliet ar verdošu ūdeni, paturēt pāris minūtes, ūdeni noliet un novilkt mizu bez pūlēm. Ieteiktu iegādāties īstu un kvalitatīvu ungāru paprikas pulveri, jo receptē neizmanto citas specifiskas garšvielas, tāpēc paprika ir tā, kas piešķir autentisku garšu. Lečo var pievienot arī kādu lauru lapu, smaržīgos piparus, lupstāja vai fenheļa kātu.

1 kg ungāru paprika (bāldzeltenā, iegarenā)
1,5 kg gatavi un miltaini tomāti
3 saldie sīpoli (var izmantot citus baltos/dzeltenos sīpolus)
2 ķiplokgalviņas
2 ēdamkarotes paprikas pulveris
1 tējk. asais kūpinātas paprikas pulveris
svaigi malti sarkanie pipari
jūras sāls
cūku tauki vai olīveļļa apcepšanai

Sīpolus pārgriež uz pusēm un sagriež šķēlēs, ķiplokus smalki sasmalcina. Paprikas pārgriež uz pusēm, izņem sēklotni un sagriež strēmelēs. Tomātus blanšē, tiem novelk mizu un sagriež rupjos gabalos. Uz pannas izkausē taukus, kuros apcep sīpolus līdz tie kļuvuši zeltaini, pievieno ķiplokus un pacep vēl pāris minūtes, regulāri apmaisot. Pievieno paprikas pulverus un dzeltenbālo papriku. Maisot mirkli pacep, tad pievieno tomātus, pannu nosedz ar vāku un uz mazas liesmas sautē līdz paprika ir mīksta, bet saglabājusi patīkamu konsistenci Pirms gatavošanas beigām sapiparo un sasāla. Pirms lietošanas lečo garšām ļauj diennakti savilkties. Uzglabā ledusskapī. 

Ungāru paprikas pulverus var iegādāties specializētajā ungāru produktu veikalā Hungaricum Ģertrūdes ielā 5a, ieeja no Skolas ielas.

sestdiena, 2017. gada 29. jūlijs

CUKĪNI, PAPRIKAS UN UNGĀRU DESAS LEČO


Ungāri lečo gatavo no dzeltenbālās paprikas, un, kad tai ir sezona Latvijā, mana draudzene, ungāru veikala un pusdienotavas Hungaricum saimniece Baiba vāra lielos lečo katlus. Beigu beigās tik ļoti iedvesmojos, ka tapa divas receptes - šis cukīni un paprikas lečo ar ungāru desu un ungāru paprikas lečo. Ne viens, ne otrs nav konservēšanas lečo, ko pildīt burciņās un uzglabāt ziemai. Abi ir dārzeņu ragū jeb sautējumi. Cukīni un paprikas lečo ar ungāru desu ir sautējums, ko pasniedz kā pamatēdienu kopā ar rīsiem vai mājās gatavotu olu pastu (nokedli, spätzle). Savukārt paprikas lečo pasniedz kā sautētu dārzeņu piedevu vai biezu paprikas mērci pie gaļas un arī zivju ēdieniem.

Recepte ir vienkārša, neprasa daudz laika vai pieskatīšanas pie plīts. Ķēpīgākais ir tomātu blanšēšana, taču tas ir to vērts, jo lečo bez atdalījušamies tomātu mizām ir daudz patīkamāks. Patiesību sakot, tomātus var vienkārši apliet ar verdošu ūdeni, paturēt pāris minūtes, ūdeni noliet un novilkt mizu bez pūlēm. Ieteiktu iegādāties īstu un kvalitatīvu ungāru paprikas pulveri, jo receptē neizmanto citas specifiskas garšvielas, tāpēc paprika ir tā, kas piešķir autentisku garšu. Lečo var pievienot arī kādu lauru lapu, smaržīgos piparus, lupstāja vai fenheļa kātu. Tāpat nogatavināta ungāru desa ar papriku piešķirs lečo raksturīgās garšu nianses. Ja nekādi neizdodas nopirkt ungāru desu, vislabāk to varēs aizstāt ar spāņu čorizo. Desas vietā lečo var pievienot uz pannas iepriekš apceptas cūkgaļas bumbiņas. Īpaši gardi būs, ja cūkgaļas mīkstumam pievienos 'Mangalica' cūkas speķi.

700 g kg ungāru paprika (dzeltenbālā, iegarenā)
700 g cukīni (tievi, nepārauguši)
1 kg gatavi un miltaini tomāti
1 saldais sīpols (var izmantot citus baltos/dzeltenos sīpolus)
1 ķiplokgalviņa
1 ēdamk. paprikas pulveris
1 ēdamk. asais kūpinātas paprikas pulveris
1 nogatavināta  ungāru desa ar papriku (Gyulai)
svaigi malti sarkanie pipari
jūras sāls
cūku tauki vai olīveļļa apcepšanai

Sīpolus pārgriež uz pusēm un sagriež šķēlēs, ķiplokus smalki sasmalcina. Desai novelk apvalku un sagriež vidēji biezās šķēlēs. Cukīni sagriež ripiņās. Paprikas pārgriež uz pusēm, izņem sēklotni un sagriež strēmelēs. Tomātus blanšē, tiem novelk mizu un sagriež rupjos gabalos. Uz pannas izkausē taukus, kuros apcep sīpolus līdz tie kļuvuši zeltaini, pievieno ķiplokus, desu un pacep vēl pāris minūtes, regulāri apmaisot. Pievieno paprikas pulverus un dzeltenbālo papriku. Maisot mirkli pacep un liek sautējamā katlā. Pēc tam pievieno tomātus, pannu nosedz ar vāku un uz mazas liesmas sautē. Aptuveni 15 minūtes vēlāk katlā pievieno cukīni un sautē līdz dārzeņi ir mīksti, bet saglabājuši patīkamu konsistenci. Pirms gatavošanas beigām sapiparo un sasāla. Pirms lietošanas lečo garšām ļauj diennakti savilkties. Uzglabā ledusskapī. Ceļ galdā ar gargraudu rīsiem (jasmīnrīsiem, Basmati) vai mājās gatavotu olu pastu (nokedli, spätzle).

Ungāru paprikas pulverus un dažādas ungāru desu var iegādāties specializētajā ungāru produktu veikalā Hungaricum Ģertrūdes ielā 5a, ieeja no Skolas ielas.

piektdiena, 2017. gada 28. jūlijs

ARZAKA PLAUCĒTĀ OLA


Olas plaucēšana jeb vārīšana bez čaumalas ir klasisks olas termiskas apstrādes veids - mutuļojošā verdoša ūdens katlā iesit svaigi dētu olu. Pirmais sacietē olbaltums, pēc tam sarec dzeltenums. Plaucēšanas ilgums atkarīgs no dzeltenuma vēlamās gatavības pakāpes - pilnīgi šķidrs vai viegli sarecējis. Ar putu karoti olu izceļ no vārošā ūdens un iegremdē ledusūdenī, lai apturētu dzeltenuma sarecēšanas turpināšanos. Izceļ no ūdens un tā ir gatava! Pasniedzot olu iegriež, lai izceltu sarecošo dzeltenumu.

Tehniku, ko radījis un savā virtuvē plaši izmantojis basku pavārmākslas ģēnijs Huans Marī Arzaks, zvaigžņotā restorāna Arzak saimnieks, īsumā var aprakstīt kā olas plaucēšanu plastmasas maisiņā. Arzaka ola pēc garšas ne ar ko neatšķiras no tradicionāli plaucētas olas. Vienīgā atšķirība ir izskatā un pagatavošanas tehnikā. Spāniski šādi plaucētu olu pazīst ar nosaukumu olas zieds (flor de huevo, huevo flor), jo tā atgādina ziedu - dzeltenam viducim cieši piekļāvies vai to pilnībā ieskaujošs sakrokojies baltums. 

Bieži Arzaka tehnika tiek minēta kā labākā olu plaucēšanai mājās. Vienkāršības un garantētās izdošanās dēļ to iesaka arī pavārmākslas iesācējiem. Lai arī tradicionālā plaucēšanas tehnika man šķiet pilnībā ģeniāla, reizēm izmantoju Arzaka tehniku, ja nepieciešams plaucēt olu, kas nav vairs ideāli svaiga (nedēļu veca) vai lielu skaitu olu vienlaicīgi. Tikko dētai olai baltums stingri turas klāt pie dzeltenuma, jo vecāka ola kļūst, jo baltums kļūst izplūdušāks. Attēlā redzamā ola apzināti tika izvēlēta trīs nedēļas veca. Ja šādu olu plaucētu tradicionāli, izplūdušais olbaltums katlā sadalītos un verdošajā ūdenī peldētu neskaitāmas olbaltuma vērpetes. Arzaka tehnikā plēve, kas satur olu kopā viengabalainu, nodrošina, ka viss olbaltums sacietē viendabīgā gabalā. Olbaltuma rises veidosies tik eleganti, cik rūpīgi plēve tiks sakrokota. 






Kvadrātveida pārtikas plēvi apsmidzina (vai ieziež) ar eļļu, lai plēves krokās nepieliptu olbaltums. Olu uzmanīgi pārsit, saglabājot veselu dzeltenumu, un uzlej  plēves vidū, krusteniski savieno plēves stūrus, veidojot vienmērīgu ielocīšu krokojumu, un cieši sasien mezglā, lai ūdens netiek iekšā. Aiz mezgla iesien pārtikas diegā un uzver uz karotes kāta vai kāda kociņa, kuru iegremdē vārošā ūdenī tā, lai ola ir pilnībā ūdens ieskauta, bet tā neskaras pie katla dibena. Olu plaucē 4 minūtes (mazu olu) - 4 minūtes un 20 sekundes (vidēji lielu olu). Izceļ no katla un uz mirkli iegremdē ledusūdenī. Pēc tam liek uz dēlīša un uzmanīgi izsaiņo no plēves un tad tā ir gatava!

svētdiena, 2017. gada 23. jūlijs

TOMĀTU MĒRCE AR LUPSTĀJU

Tomātu mērce ar sēnēm un lupstāju

Tomātu sezonā ir jāizmanto iespēja mājās pagatavot tomātu mērci. Iepriekš vārīju diezgan klasisku tomātu mērci ar fenheļa un kurkumas sakni, sīpoliem, ķiplokiem, kanēli, dažādiem pipariem un sauju saulē kaltētiem tomātiem garšas pastiprināšanai un gatavoju sofrito - spāņu tomātu pamatmērci, kas sastāv no tomātiem ķiplokiem, sīpoliem olīveļļas un šķipsnas paprikas pulvera. Tāpēc nolēmu pagatavot tomātu mērci ar raksturiņu - koncentrētu un intensīvu garšu, ko tai piešķir sēnes un lupstājs. Šis aizmirstais garšaugs lieliski sader gan ar tomātiem, gan sēnēm, tieši tamdēļ man šī mērce ļoti patīk, jo garšas ir saskanīgas un viena otru papildinošas.

1 kg gatavi un miltaini tomāti
1 sauja sēnes (šitake vai brūnie šampinjoni)
1 sīpols
3 ķiplokdaiviņas
buntīte lupstāja lapas
jūras sāls
svaigi malti pipari (sarkanie, Kapzemes, Teličeri un Asamas)
olīveļļa apcepšanai

Sīpolu un ķiploku smalki sakapā, sēnes sagriež smalkos gabalos, tomātus sagriež rupjos gabalos. Lupstāju rupji sasmalcina. Pannā olīveļļā sīpolu un ķiploku apcep zeltainus, pievieno sēnes un apcep, pievieno tomātus un piparus un uz lēnas uguns sautē līdz tomāti ir pilnībā izjukuši. Sasāla un pievieno lupstāju. Maisot sautē vēl minūti, noņem no uguns un nedaudz atdzesē. Sablendē un pēc tam izberž caur sietiņu, lai iegūtu viendabīgu mērces konsistenci (bez tomātu sēklu un miziņu atliekām). Mērce ir gatava tūlītējam patēriņam vai sasaldēšanai. Ja to vēlas uzglabāt ledusskapī, ieteiktu to vēlreiz uzvārīt.

Lupstāju vasaras mēnešos var iegādāties Centrāltirgū pie zaļumu tantēm, no saimniecības "Baltiņi" vai zemnieku virtuālajā tirgū www.svaigi.lv

sestdiena, 2017. gada 22. jūlijs

TĪTARA ĶIDU RAGŪ (L'ALICUIT)



Francijas Dienvidrietumu reģionā Žersā audzē treknās pīles (canard gras) - tās, no kuru aknām top foie gras, no filejām - magret séché un kājas konfitē taukos. Tas, kas paliek pāri ir karkass un ķidas. No karkasa sanāk fantastisks buljons, savukārt no ķidām - sautējums. Šīs receptes ideja ir aizgūta no žersiešu treknās pīles ķidu sautējuma, ko dēvē par alicuit, un pielāgota reti izmantotām tītara ķidām un sezonāliem vietējiem dārzeņiem.

Saimniecība "Zvirgzdkalni" bioloģiski audzē tītarus, un Latvijā ļoti raksturīgi pieprasītākais tītara izgriezums ir fileja. Man reizēm šķiet, ka pircēji domā, ka putns un fileja ir sinonīmi. Tītara filejas cepeti, kas izmērcēts garšvielu ūdenī, mēdzu gatavot, taču manā ieskatā fileja ir tas putnu gaļas izgriezums, kas ir visgarlaicīgākais, neinteresantākais un sausāko šķiedru, tāpēc to mēdzu samalt. No maltas tītara gaļas var pagatavot gan gaļas bumbiņas un frikadeles, gan kebabus. Sadalot putnu, bez divām filejām un kājām (šķiņķīšiem un stilbiņiem, kas tītaram ir lieli un izcepti - sulīgi, ar patīkamu gaļas tekstūru), ir arī divi spārni, pamatīgs kakls, karkass un ķidas. Lūk, tos pēdējos vērtēju īpaši augstu, jo tie ēdienam piešķir īpaši bagātīgu garšas buķeti. Spārni, kakls un karkass ir buljona pamats, vienalga vai tas ir gaišais (bez kaulu apcepšanas) vai tumšais (ar kaulu apcepšanu) buljons. Buljons no diviem spārniem vien vai viena kakla nesanāks, tas būs pliekans un nebaudāms. Turklāt, jo dažādāki kauli, jo labāka buljona garša. Nevajag taupīt uz kauliem, pielieciet katlu teju pilnu ar kauliem, lai sanāk aromātisks un spēcinošs buljons! Ķidas manā ēdienkartē ir ne tikai tamdēļ, ka viens no maniem ēšanas paradumiem ir apēst dzīvnieku no "astes līdz šņukuram", bet arī tāpēc, ka pareizi pagatavota orgānu gaļa ir ļoti garda, jo tai piemīt tekstūra un izteikta garša. Aknas ir visierastākās, un no tām parasti gatavo pastēti. Taču aknas garšas dziļumam pievieno arī gaļas terīnēm un sautējumiem. Ilgi sautētas tās kļūst cietas, tāpēc arī šim sautējumam aknas pievienoju divos veidos - daļu, kas bagātinās sautējuma garšu, sastampā ar dakšu un pievieno sākumā, pārējās - apcep pīļu taukos, lai saglabā rozā vidu, rezervē un pievieno gatavošanas beigās. Sirdis un māgas sagriež gabalos, apcep pīļu taukos un lēni sutina. Ja vēlas nedaudz gaļu, sautējumam droši var pievienot ne tikai tītara kaklu, bet arī šķiņķīšus vai stilbiņus. Ja ir iepriekš izvārīts buljons, sautējumam pievieno to un sautē pusotru līdz divas stundas, pretējā gadījumā kopā ar apceptajām ķidām liek arī kaklu, spārnus vai citus kaulus un kopā ar vīnu, ūdeni un garšvielām uz lēnas uguns vāra pusstundu līdz stundu līdz pievieno dārzeņus un turpina sautēšanu vēl vismaz stundu līdz pusotrai stundai. Apcepšanai var izmantot arī eļļu, taču pīļu tauki piešķir labāku garšu.


Tītara ķidu ragū


1 kg ķidas (sirdis, aknas, māgas)
1 tītara kakls
2 ēdamk. milti (pēc izvēles mērces iebiezināšanai)
300 ml sauss baltvīns
300 ml tītara buljons (vai tītara kakls, spārni un ūdens)
pāris zariņi lupstāja un timiāna
lauru lapas
pipari un jūras sāls
pīļu tauki apcepšanai

sezonas dārzeņi : 
2 tomāti
1/2 kg mazi jaunie kartupeļi ar mizu
3 burkāni
1 mazs kabacis
1 sīpols
2 ķiplokdaiviņas

Sirdis un māgas sagriež rupjos gabalos, uz pannas apcep pīļu taukos un liek sautējamā katlā. Apcep arī tītara kaklu (un spārnus, ja tos izmanto) un liek katlā. Pusi aknu sagriež lielos gabalos, apcep līdz rozā vidum un rezervē. Otru pusi ar dakšu saspiež un pievieno katlā. Sīpolus, ķiplokus un burkānus smalki sagriež, apcep pīļu taukos zeltainus, pievieno miltus un maisot vēl minūti apcep, pēc tam pievieno katlā. Turpat pievieno piparus, lauru lapas, timiāna un lupstāja zariņus, kartupeļus ar mizu (mazus pievieno veselus, lielos - sagriež rupjos gabalos), sagrieztus tomātus, pielej baltvīnu un uz lielas liesmas strauji uzvāra, turpina vārīt līdz izvārās alkohols, pielej buljonu, uzvāra un samazina liesmu līdz mazākajai. Sautē pusotru līdz divas stundas. Aptuveni 15 minūtes līdz gatavošanas beigām pievieno šķēlēs sagrieztu kabaci un 5 minūtes līdz gatavošanas beigām pievieno rezervētās aknas. 

"Zvirgzdkalni" ir saimniecība, kas bioloģiski audzē tītarus. Veseli un dalīti tītari, kā arī tītara ķidas ir iegādājamas Kalnciema kvartāla Zemnieku tirdziņā, ekoveikalā Unce Mārupē, ekoveikalā Zaļā Govs Kr.Barona ielā 34, virtuālajā zemnieku tirgū www.svaigi.lv




svētdiena, 2017. gada 9. jūlijs

GAILEŅU UN SIERA BALTĀ MĒRCE

miltu mērce, bešamela mērce

Klasiskajā franču virtuvē mērcēm ir strikts dalījums ar daudziem to atvasinājumiem. Tās, kuras iebiezina ar sviestā apceptiem miltiem (ko franciski dēvē par roux), sauc par baltajām mērcēm. Latviešu virtuvē tās vairāk pazīstamas kā miltu mērces. Šīm mērcēm vispirms gatavo balto roux - pannā ar biezu dibenu izkausē taukvielas (sviestu) un uz mazas uguns viegli apcep miltus, pirms pievieno un iemaisa šķidrumu. Miltus apbrūnina brūnajām mērcēm. Tā rodas izteiktāka krāsa un garša, bet mazāka iebiezināšanas spēja. Gatavojot balto roux, miltu apcepšanas jēga slēpjas svaigās miltu pēcgaršas noņemšanā gatavajā mērcē, bet citādi baltajai mērcei ir jāsaglabā gaiša krāsa un maiga garša. Ja negatavo roux, bet miltus vienkārši iemaisa šķidrumā, mērcei būs neapstrādātu miltu pēcgarša, kas ir defekts. Tradicionāli miltus un taukvielas ņem vienādās svara proporcijās un atkarībā no vēlamās mērces konsistences pievieno šķidrumu. Ja kā šķidrumu izmanto pienu, iegūst bešamela mērci (sauce béchamel), ja balto buljonu - velutē mērci (le velouté). Baltais buljons ir neapceptu vistas kaulu, dārzeņu vai balto zivju buljons - gaišs pēc krāsas un maigs pēc garšas.

Ikdienā gatavojot, baltās mērces neizmantoju, taču reizēm gatavoju kādu itāļu pastas vai franču recepti, kur bez šīm klasiskajām mērcēm neiztikt. Klasiska bešamela mērce, pat sasālīta un sapiparota ar baltajiem pipariem un pierīvētu šķipsnu malta muskatrieksta ir bezgaršīga un pliekana, lai neteiktu negaršīga. Tāpēc šīs klasiskās pamatmērces (bešamela un velutē) bagātina ar saldo krējumu, olu dzeltenumiem, citām piedevām - sieru, garšaugiem, tomātiem, sīpoliem.

Gatavoju ar sieru bagātinātu bešamela mērci pastas sacepumam. Franči siera mērci sauc par sauce Mornay. Šādi pat ar sieru bagātina arī velutē mērci. Vēl pēc siera pievienošanas mērces garša man šķita nepilnīga, tāpēc pievienoju gaileņu pulveri un mērce ieguva fantastisku aromātu un garšu. Gaileņu pulveri droši var pievienot arī velutē mērcei. Iesaku ikdienišķo miltu mērci padarīt interesantāku. Turklāt gaileņu garša sader ne tikai ar vistas, cūkas un liellopa garšu, bet arī ar baltajām zivīm. Receptes mērvienību proporcijas paredzētas vidēji biezas mērces pagatavošanai. Šķidrai mērcei ņem 30 g miltus, 30 g sviestu un 500 ml pienu, savukārt biezai mērcei - 60 g miltus, 60 g sviestu un 500 ml pienu. Izmantoju Lipsku ģimenes saimniecības kaltēto gaileņu pulveri, ko atpazīst pēc zīmola Absolūts ēd. Muskatzieds ir muskatrieksta sēklapvalks.


video

40 g sviests
40 g milti
500 ml piens (vai baltais buljons, ja gatavo velutē)
60 g smalki rīvēts cietais siers (Parmas, Mančego, Pekorīno)
10 g (2 ēdamk.) kaltētu gaileņu pulveris
vairākas šķipsnas maltu muskatziedu
sāls un baltie pipari

Uz pannas izkausē sviestu, ar putojamo slotiņu iemaisa miltus un maisot nedaudz (1-2 minūtes) apcep. Lēnā strūklā lejot, iemaisa karstu pienu. Turpina maisīt līdz izveidojas viendabīga, sabiezējusi masa. Iemaisa sarīvētu sieru, gaileņu pulveri, muskatziedus, pēc garšas sasāla un sapiparo. Noņem no uguns un nekavējoties izmanto vai pārsedz ar pārtikas plēvi, lai virskārtā neveidojas plēve.

Maltus muskatziedus, kā arī Lipsku ģimenes saimniecības kaltēto gaileņu pulveri var iegādāties specializētajā bio un dabīgo garšvielu veikalā Spice House Upīša pasāžā. 

otrdiena, 2017. gada 4. jūlijs

ARBŪZA UN FETAS SALĀTI AR KAPERIEM UN SUMAKU


Līdzīgi kā vītināts šķiņķis ar meloni vai zemenes ar balzametiķi, tā arī salds, sulīgs un nobriedis arbūzs sader ar sāļo un drupeno aitas (vai aitas un kazas) sieru - fetu, jūras sālī izturētiem kaperiem un maigi skābeno sumaku. Aizdarīti ar izcilas kvalitātes olīveļļu šādi salāti ir ceļami galdā launagā karstā vasaras dienā vai pasniedzami kā piedeva pie grilētas jēra gaļas. Kā lielākā daļa vasaras salātu, tie jāgatavo un jāsajauc neilgi pirms pasniegšanas, lai arbūzs neapvīst, salāti neatsulojas vai neierūgst.

1 kg arbūzs
150 g feta
1 tējk. sālīti kaperi
1 tējk. sumaks
pāris šņāpieni sarkanie pipari
olīveļļa

Arbūza mīkstumu (bez mizas) sagriež gabaliņos. Pārliecinās, ka tajos nav palikušas sēklas. Sagriezto arbūzu kārto uz salātu šķīvja un pārber ar sadrupinātu fetu. Kaperus noskalo vēsā ūdenī, nosusina, smalki sakapā un pārber salātiem. Pārkaisa ar sumaku, pāris šņāpieniem sarkano piparu un pārslaka ar olīveļļu. Ceļ galdā. 

Sarkanie pipari ir pilnā gatavībā ievāktas piparauga ogas, kas izkaltētas ir rūsganā tonī, vidēji asas un ar saldenām un karamelizētām notīm garšā. Kampotas sarkanos piparus var iegādāties uzņēmuma Manas garšas internetveikalā. Sumaku var iegādāties specializētajā dabīgo un bio garšvielu veikalā Spice House Upīša pasāžā.